Digitālā multivide ir jebkuri dati, kas ir mašīnlasāmā formātā. Tā ietver digitālos attēlus, digitālos video, MP3 audio, elektroniskās grāmatas, videospēles un datubāzes. Viltošanas novēršanas tehnoloģijas, kas paredzētas lietošanai ar digitālajiem multivides materiāliem, būtībā sastāv no dažādām metodēm, kā iestrādāt un identificēt informāciju digitālajos failos, datoros un elektroniskajās ierīcēs, lai aizsargātu, identificētu un izsekotu to intelektuālā īpašuma saturu.

Pastāv četru veidu viltošanas novēršanas tehnoloģijas, kas paredzētas digitālajām multividēm, un tās iedalās divās galvenajās kategorijās: digitālo tiesību pārvaldības (DRM) sistēmas un automātiskās satura atpazīšanas tehnoloģijas. 

DRM sistēmas ir paredzētas, lai cīnītos pret audiovizuālo darbu viltošanu plašā mērogā. Tās izmanto autortiesību un citu blakustiesību turētāji, lai aizsargātu, īstenotu un pārvaldītu savas tiesības digitālajā vidē. 

Automātiskās satura atpazīšanas tehnoloģiju mērķis kopumā ir identificēt saturu, kas atrodas multivides datnē vai tiek atskaņots ierīcē. Tās tiek izstrādātas dažādiem mērķiem, un intelektuālā īpašuma aizsardzība ir tikai viens no tiem. Automātiskās satura atpazīšanas tehnoloģijas, ko var izmantot, lai aizsargātu digitālos multivides līdzekļus pret viltošanu, ir digitālās ūdenszīmes, jaucējadresēšana un digitālnospieduma iegūšana. Tās attiecīgi ietver, aprēķina un ģenerē informāciju, kas saistīta ar konkrētu digitālo saturu (tekstu, attēlu, skaņu, video), kuru pēc tam var atklāt vai iegūt, lai noteiktu tā raksturu, izcelsmi un avotu.